sabradātas dvēseles palagos.

Vīrieša smarža manos palagos un nedaudz sabradātas dvēseles. Sitieni un asi vārdi, kas smeldz vēlos vakaros, kad jāiemieg vienai.. Un iemigt vienai jau nav nemaz tik slikti. Iemigusi griežos starp sniegpārslām un atkal no rīta mostos ar saltu smeldzi krūtīs, nemākot izbēgt no pāri darītājiem, bet atkal meklējot to apskāvienus un klusus čukstus. Pērnās vasaras ik rīta kliedzienā saucu, lai Viņš nāk pie manis sapnī un nočukst klusus vārdus, kas vēstītu, ka beidzot drīkstu iet, bet nu, vairoties šo čukstu, dažkārt baidos iemigt. Starp klusajiem čukstiem alkstu izdzirdēt gluži citādus vārdus, vērptus salkanās virtenēs, un varbūt tikai pierunāt klausību. Iemīlēšanās un jūtas, ka tik tas viss atkal no jauna nav pierunāts, jo dumjajam cilvēkam patīk dzīvot melos un tajos arī nomirt.

Miesa kā ierauta centrifūgā un prāts kā izvarots, tikai nespēkā stāties un krist, lai caur sakostiem zobiem izdvestu kliedzienu un sirds sāpēs liekt labās kājas ceļgalu, lai celtos ar smagumu krūtīs un atsāktu skrējienu, jo vājuma sekundēs, bezspēkā nīkstot, nenoturētas un atlaistas iespēju pavadas. Viņš jau nelauž man ne rokas, ne sprandu, tikai noskatās kā pēc pazemojošiem, tikai dažreiz netīšiem sitieniem atkal no jauna manī kas mirst, lai nekad vairs nemostos un zustu nebūtībā, starp mirušiem baložiem un nobrauktiem kaķiem. Miesa tā nesāp kā sāp necieņa un spļāviens sejā, rokas tver pēc zemes un tās spēka, pretspēka pāri darījumiem.

Reiz mīlētā ikdiena, nu derdzas un seja spogulī arī svešādi greizu smaidu griež un tajā pašā laikā arvien man tīk dzīvot kā Laimīgajai Meitenei, izdzīvot sekundes pēc sekundēm, tverot apmulsušus un koķetus acu skatienus, turklāt ne jau skatoties spogulī. Vienrīt jutos kā visīstākā balles karaliene, uz dzīvokļa aukstajām grīdām izdejojot rīta vieglumu, mīļākajā apakšveļā un violetā zīda blūzē, trūka tik vien kā šampanieša. Jau gluži citā rītā minūšu piecdesmit sešu un varbūt vēl dažu kilometru attālumā no tik trokšņainās un netiklās Rīgas es griezos starp milzīgām, uz vaigiem kūstošām sniegpārslām un domu kliedzienā saucu „Ir laimīgs! Ir!”. Griezos strauji un man svarīgs bij’ tikai viens – ilgi gaidītais miers, pār zemi krītot baltajai sniega svētībai. Ne šampanietis, ne mežģīņu apakšveļa, ne rāmi čuksti nebūtu spējuši nozīmēt tik daudz kā viens mirklis absolūta miera valdzinājuma. Īstenībā es biju laimīga un vēl tagad tumšajā ikdienas steigā pietiek laimes drumstalu, bet arī tās izplēn un žurkas ar stiepšanu vien tās aizstiepj uz savām migām, jo ziema ne cik auksta nav padevusies. Kā zaudējusi cīņu ar sevi ļaujos svešām rokām plēst un dīrāt, māžojoties smieklos skriet un uzspēt it visu, būt līdzās un iztērēt ik dienas smaržu flakoniņu, lai jūs, dārgie, nejustu ne nieka no manas sasmakušās un tīši pūdētās esības. Jūtiet kā sadeg mana esība, visur kurp eju jūtama pretīga līķa sviluma smaka.

Varbūt salta ir tikai dvēsele un varbūt mums atkal ir vienalga, jo ne jau vienmēr skrienam un ejam, rāpojam un veļamies virzienā augšup un pa labi, dažreiz kā šoreiz bruģis kā veclaicīgs tramvajs ved uz leju un pa kreisi, tikai palagos līdzās degušam līķa smārdam vīrieša smarža vīd arvien.