ik rīta kliedziens.

Ieritināsimies uz palodzes, atspiedīsim muguras pret senajām rūtīm un ieklausīsimies dzērvju kliedzienos. Pilsētā starp mūsu smiekliem ieskanējās kaiju balsis, bet šeit pļavās, garos kaklus izslējušas, droši soļo dzērves un to kliedzieni atbalsojas rīta miglā. Ik rītu mostoties atkal un atkal ar apziņu ir jāatver jau atvērtās acis, jo naktī sapņotais pieder naktij, ne dienai un tas ik rītu sev no lieka ir jāatgādina. Redziet, sapņos dažreiz ir gluži citādi un ikdienišķā realitāte ir metusi kūleni, lai atkal no jauna ļautu izsapņot jūtas un sajūtas, kuras prāts sen jau kā nepieļauj. Šajos imaginārajos ceļojumos domas klīst greizus ceļus un vēl jo greizākus neceļus, tur saprātam teikšanas nav. Ik rītu no jauna mostoties prāts ir tas, kas kūleņus met, ik rītu no jauna ir tā, ka sirdī iesmeldzās. Iesildītā vietiņa uz palodzes ir kā svētnīca, kur apsēžoties atliek tik vērties kā putni debesīs skrien, sadzirdēt kā tālumā arvien kliedz dzērves un sajust kā manī kaut kas nomirst. Skatiens sapinas zirnekļu tīklā, kurš zirnekļa austs slejas ārpusē, pie loga rūtīm, un sirdī ir nebeidzams apjukums. Reizē ar tālumā skrejošām dzērvēm un vakara miermīlību mani it kā pamet dvēsele un atkal paliek viss tik tukšs, jo veltas ir cerības, kuru patiesībā nav, jo viss ir pierunāts un izdomāts. Patiess un bezgala īsts ir tik vien kā tas acu pāris, kurš paralizē manu esību, kurā grimstot manas ieelpas ir retākas, teju aizmirstas. Aizvērtām acīm lēni ieelpojot vakara dvesmu, atkal uzplaiksna manā atmiņā viss reiz bijušais un reizē tik ļoti aplamais. Tolaik naktīs es nespēju iemigt, jo manās vēnās satraukti pulsēja asins un miesu greznoja sāpīgi zilumi, tagad gan ir līdzīgi, tikai iemigt neļauj neziņa. Vienmēr šī muļķa sieviete ir alkusi saprast un izprast, bet vēl nekad tas nav izdevies un diezin vai kādreiz maz izdosies. Gluži kā toreiz, kad pār Daugavu ausa rīts un muļķa sieviete gribēja runāt, stāstīt kā bijis toreiz, kad ārā vēl snidzis un viņā dzīvojuši apdulluši tauriņi. Viņa klusēja kaut viņai bija ko teikt un tā, lai arī paliek šeit un tagad un arīdzan turpmākajā viņu esībā. Iekliedzas klusumā dzērve, meklēdama savu biedru un atmostos arī es, mūsu nepieradinātajā ikdienā. Ir laiks iemigt, lai mostos atkal no jauna.