klaidone kaija.

Klaidone? – Nedaudz, viņai tomēr ir mājas.

Kā definēt klaidoni, neskatoties skaidrojošajās vārdnīcās? Vai tā būs tā, kurai nav māju? Tā, kura nejūt mājas? Vai tā, kura klīst, meklējot savu vietu? Un ja izrādās šis trešais no minētajiem variantiem, tad kas gan ir tas, ko šī klaidone meklē? Apātija? Jā, šeit ir gluži nedaudz tās un bijis jau vēl jo vairāk aukstajos ziemas mēnešos. Savukārt pagriezieni arīdzan ir tepat pār desmit soļus atpakaļ, skrienot tumsā pa Vecrīgas bruģi redzēju, bet klaidone jau neatgriežas un negriežas atpakaļ. Vai tomēr? Klaidone klīst un ieraugot pazīstamus vietu apveidus atgriežas vietās, kur reiz uz viņu vērās apbrīnas pilni acu skatieni? Šī pasaules staigātāja meklē sevi vietās, kur bijusi. Viņa redz bijušo un neskaidri nojauš esošo, tiesa, ir domas arīdzan par to, kurp steigties tālāk, bet sajūtās tas viss ir tik ļoti neīsts. Vienlaidus tekstā viņa uzraksta sajūtas, vienlaidus gājienā meklē sevi un sev līdzīgos.

Klaidone, kura meklē sajūtas?  – Nē, drīzāk tā, kura meklē skatienus un cilvēkus, citādus cilvēkus. Viņa reiz tika meklējusi tikai vienu – to, kurš viņu salauza. Sveši skatieni un pieskārieni šai klaidonei lika aizmirst savas brūces, it kā melniem diegiem sašūt rētas. Viņa nemeklēja vairs savu kājām mīdīto bezvārdu mīlestību, viņa bija redzējusi tik daudz, ka negribot ap dūšu palika šķebīgi. Sabiedrība, kurā ir tik daudz pūstošu dvēseļu un netīras miesas, un bojāta prāta. Diemžēl (vai tomēr par laimi?) to citādo, kurus šī klaidone it kā nu meklē, ir maz, tas ir kā antikvārs retums. Varbūt nemaz nav jāmeklē? Varbūt pareizāk būtu ļaut nākt pašiem? Varbūt, lai labāk iet garām? Noteikti neticīgi kāds noteiks, ka šos meklēt nav vērts, jo tie vien tāds absurds un iedoma. Piedodiet klaidonei viņas muļķību un ļaujiet atrast meklēto.

Kā kaijai laisties no jumta korēm un lūkoties kā satumst Rīga un vērot tos citādos, kas iet un nestājas. Nesmīni, mēs abi zinām, ka arī šie pārcilvēki stājas, tikai viņi nenorāda uz to un reti, kad ļauj redzēt to citiem, lai neiet klāt un netraucē ar savu absolūtisma greizumu. Vai manu vai, cik kaiju spārnu vēziens ir spēcīgs un skats plašs. Derētu aizņemties vismaz daļu tā, lai laistos ne jau prom, bet pāri. Klaidone ar kaiju spārnu vēziena spēku apziņā, viņa meklēs un atradīs, klīdīs un aizklīdīs, lai reiz pārrastos mājās un sajustu sevi dzīvu.

Kaijas mājas ir debesis un klaidone nakšņo tepat līdzās tām.