haoss jūt – jūtu arī es.

Reizēm es runāju ar sevi balsī un kliedzu pilnā rīklē, bet šajā reizē tik vien kā klusi nočukstu – es esmu haoss. Šeit aizveru acis, saņemu drosmi un turpinu intīmo dialogu ar sevi, iestāstot, ka būšu kārtība reiz, bet līdz tai man ir jānonāk. Un nonākt var tikai ar lielu darbu un gribēšanu sasniegt. Pasniegties pirkstgalos un nokļūt kurp kārots – vai ir tik neiespējami? Redziet, mums jāsāk ar sevi, viss ko darām un viss ko jūtam ir jāsāk mūsos pašos. Lai pieceltos un aizietu ir vajadzīga vēlēšanās, šeit iztrūkst kāds svarīgs ingredients – vēlēšanās. Lūkojoties spogulī, arvien svešāda seja raugās pretī un liedz sakraut kaudzē bijušo, lai nogrūstu tumšākajā no mājvietas stūriem. Vieglums ir smagnējs, nebeidzamas sāpes un emocionāls sagruvums ar depresīvām baudām un iegribu īstenošanu nebūt nav vieglāks. Ir izdzīvota pasaules skatīšana un skarba dzīves skola, kura pieļāvīgāka kā gaidīts bijusi, tas viss vien tāda iesācēja veiksme. Tiesa, man teica, ka esmu veiksminiece un nevaru nepiekrist šim absolūti striktajam un absurdajam apgalvojumam, tā ir taisnība – nekā citādi nav iespējams nosaukt piedzīvoto. Nevajag jau nemaz tik daudz, viens notikums un sajūtas aukstas un augstas maina, redziet, notikumi izvērš darbības. Prāts spēlē spēlītes un rauj miesu līdzi.

Es jūtu – es dzīvoju.

Ir jādzīvo ar sajūtām, ir jājūt. Ir jājūt bailes un jāpārdzīvo sāpes. Ne jau tikai fiziskas sāpes ir īstas sāpes, kad emocionālas sāpes lauž miesu, tas sāp kā nekas uz šīs pasaules. Ir jādzīvo pāri šīm sāpēm, ir jānes akmens azotē un vienuviet beidzot jāatstāj, bet tikai tad jāatstāj, kad esi pa īstam gatavs šķirties no savas cietēja lomas, no visām likstām un nastas. Ir jāpalaiž vaļā sāpes, tāpat kā vaļā jāpalaiž cilvēki. Jāatlaiž arī tad, ja zini, ka dien dienā redzēsi viņus, redzēsi un Tev iegrauzīs tur iekšā dziļi jo dziļi, tas gan kaitēs Tavām aknām, jo roka tā vien sniegsies pēc glāzes alkohola, otra roka ņems cigareti un kāds trešais piešķils uguni. Aizsmēķējot un paceļot kausu ir jāsajūt tas brīdis, kad pietiek – brīdis, kad viss ir pārdzīvots. Šeit jāuzsmaida sev un jāpaceļ acis, lai ļautos dzīves skurbulim, noliekot kausu un nodzēšot cigareti, kā vājprātīgam šeit jāmetas virpulī, jāsajūt. Šeit ir tas miers, šeit rūgtums netiek iekšā laists, nožēlojamība arīdzan izpaliek. Ir jāievieš kārtība. Ir tā, ka jāiekliedzas miegā un jāmostas ar citādāku izpratni, dienas un nedienas noglabājot nostalģiskiem atmiņu vakariem.

Jūti – mēs dzīvojam.