pakaļskrējējas atskārsmes.

Šī nebūs abpusēji pieklājīga un formāla tērzēšana, tomēr sākšu ar labvakar, labdien un labrīt un turpināšu ar uzrunu, vēršoties pie konkrētākiem personāžiem. Neliecieties traucēti, vienaldzīgie, un, lūdzu, nelasiet, ja neatminies mani vairs. Dzīvesbiedri, jūs gan nepārprotiet un piedodiet, šeit ne darvas piliena jūsu virzienā, tik vien kā tāda sevis kaunināšana.

Ak, sveicināts mans izbijušais draugs. Šeit ievelku dziļi elpu, klausoties kā iegārdzās tur elpceļos kaut kas, un turpinu sijāt žulti.. Kādreiz tik daudzus interesēja mani jaunumi, smaids un sajūtas, tagad tik palikuši egoistiskie maitas, kuri visiem ir draugi. Iemainīti? Nebūt ne, tik vien kā atraduši savu vietu blakus man, jo arīdzan man pašai viņi ir tie, kuri tik ļoti vajadzīgi. Jautāšu, vai tas ir bohēmas slogs? Slogs, ko nes, kad rūpējies, lai reizi par visām reizēm saprastu sevi, savu esību un būtību, lai izskaustu šaubas? Iespējams, katrā ziņā šie patmīļi ir lieliski laika kavēkļi, lieliski kā man – tā es viņiem. Sava veida sadarbība, sava veida viss, tik žēl ir neredzēt starp šo visu tos, bez kuriem nespēji iedomāties savu esību.

Mani dārgie draugi – tie senie, kuri sevi par tādiem reiz sauca, – tad tagad gan ziniet, ka studēju un apzinīgi apmeklēju lekcijas, ka arvien meklēju savu īsto un vienīgo darbu, kas uzrunā un ļauj būt pašai. Ziniet, ka reizi pa reizei iemīlos un aizsāpos, viļos – krītu un ceļos – un dodos tālāk. Ziniet, ka manas dienas ir skaistas – reizi pa reizei nevīžīgas un paviršas un vēl reizes neapdomīgas, bet savā būtībā izdzīvotas kā uzgleznotas un izspēlētas. Nē, mana dzīve nav teātris, varbūt karuselis ar īpaša veida pagriezieniem un maršrutu, arī apgriezieniem. Jā, bezgala straujš temps un plašs maršruts ir šim karuselim manam. Tāpēc vien piedod, ka nezvanu tik bieži, ka nezvanu vairs nemaz. Apjaušu, kavēt citus ir pārāk savtīgi, tāpēc neuztraucieties vairs ne, vairs neapgrūtināšu jūs, draugi. Tēju mēs varam dzert katrs savā viesistabā, tāpat arī novecot un aizmirsties. Piedodiet, ka nesapratu jūs agrāk.

Un tomēr ir sasodīti skumji, kad izplēn, izgaist un pazūd no ikdienas tie, bez kuriem nespēji iedomāties savus visdzīvīgākos smieklus, kad cilvēki zaudē savu vērtību un bijušo. Uzspļāvuši saviem līdzgaitniekiem un sev pašiem, šķīrušies esam. Redz, labi vien ir, ka ir laiks tiem, ar kuriem dzīves ceļā ir pa ceļam. Viņi nav draugi un nav arī paziņas, viņi ir tik vien kā īrējami sarunu biedri, kuri smaida Tev tikai attiecīgās situācijās un attiecīgos novietojumos, bet viņi katrā ziņā ir īstāki par tiem, kas nu ir izplēnējuši. Tiekoties un satiekoties starp šiem gadījuma cilvēkiem vīd neviltots smaids, patiesas sarunas un neformāla vēlme uz saskarsmi. Interesanti, ko gan es teikšu tiem, kuri izčibējuši un zuduši, un vien fotogrāfijām atminami? Prieks redzēt? Nedomāju gan, manī ir nedaudz aizvainojuma par šo absurdo vienaldzību un dubļos iemīto draudzību. Atvainojiet, ka neskrēju pakaļ jums, draugi.