sabradātas dvēseles palagos.

Vīrieša smarža manos palagos un nedaudz sabradātas dvēseles. Sitieni un asi vārdi, kas smeldz vēlos vakaros, kad jāiemieg vienai.. Un iemigt vienai jau nav nemaz tik slikti. Iemigusi griežos starp sniegpārslām un atkal no rīta mostos ar saltu smeldzi krūtīs, nemākot izbēgt no pāri darītājiem, bet atkal meklējot to apskāvienus un klusus čukstus. Pērnās vasaras ik rīta kliedzienā saucu, lai Viņš nāk pie manis sapnī un nočukst klusus vārdus, kas vēstītu, ka beidzot drīkstu iet, bet nu, vairoties šo čukstu, dažkārt baidos iemigt. Starp klusajiem čukstiem alkstu izdzirdēt gluži citādus vārdus, vērptus salkanās virtenēs, un varbūt tikai pierunāt klausību. Iemīlēšanās un jūtas, ka tik tas viss atkal no jauna nav pierunāts, jo dumjajam cilvēkam patīk dzīvot melos un tajos arī nomirt.

Miesa kā ierauta centrifūgā un prāts kā izvarots, tikai nespēkā stāties un krist, lai caur sakostiem zobiem izdvestu kliedzienu un sirds sāpēs liekt labās kājas ceļgalu, lai celtos ar smagumu krūtīs un atsāktu skrējienu, jo vājuma sekundēs, bezspēkā nīkstot, nenoturētas un atlaistas iespēju pavadas. Viņš jau nelauž man ne rokas, ne sprandu, tikai noskatās kā pēc pazemojošiem, tikai dažreiz netīšiem sitieniem atkal no jauna manī kas mirst, lai nekad vairs nemostos un zustu nebūtībā, starp mirušiem baložiem un nobrauktiem kaķiem. Miesa tā nesāp kā sāp necieņa un spļāviens sejā, rokas tver pēc zemes un tās spēka, pretspēka pāri darījumiem.

Reiz mīlētā ikdiena, nu derdzas un seja spogulī arī svešādi greizu smaidu griež un tajā pašā laikā arvien man tīk dzīvot kā Laimīgajai Meitenei, izdzīvot sekundes pēc sekundēm, tverot apmulsušus un koķetus acu skatienus, turklāt ne jau skatoties spogulī. Vienrīt jutos kā visīstākā balles karaliene, uz dzīvokļa aukstajām grīdām izdejojot rīta vieglumu, mīļākajā apakšveļā un violetā zīda blūzē, trūka tik vien kā šampanieša. Jau gluži citā rītā minūšu piecdesmit sešu un varbūt vēl dažu kilometru attālumā no tik trokšņainās un netiklās Rīgas es griezos starp milzīgām, uz vaigiem kūstošām sniegpārslām un domu kliedzienā saucu „Ir laimīgs! Ir!”. Griezos strauji un man svarīgs bij’ tikai viens – ilgi gaidītais miers, pār zemi krītot baltajai sniega svētībai. Ne šampanietis, ne mežģīņu apakšveļa, ne rāmi čuksti nebūtu spējuši nozīmēt tik daudz kā viens mirklis absolūta miera valdzinājuma. Īstenībā es biju laimīga un vēl tagad tumšajā ikdienas steigā pietiek laimes drumstalu, bet arī tās izplēn un žurkas ar stiepšanu vien tās aizstiepj uz savām migām, jo ziema ne cik auksta nav padevusies. Kā zaudējusi cīņu ar sevi ļaujos svešām rokām plēst un dīrāt, māžojoties smieklos skriet un uzspēt it visu, būt līdzās un iztērēt ik dienas smaržu flakoniņu, lai jūs, dārgie, nejustu ne nieka no manas sasmakušās un tīši pūdētās esības. Jūtiet kā sadeg mana esība, visur kurp eju jūtama pretīga līķa sviluma smaka.

Varbūt salta ir tikai dvēsele un varbūt mums atkal ir vienalga, jo ne jau vienmēr skrienam un ejam, rāpojam un veļamies virzienā augšup un pa labi, dažreiz kā šoreiz bruģis kā veclaicīgs tramvajs ved uz leju un pa kreisi, tikai palagos līdzās degušam līķa smārdam vīrieša smarža vīd arvien.

ik rīta kliedziens.

Ieritināsimies uz palodzes, atspiedīsim muguras pret senajām rūtīm un ieklausīsimies dzērvju kliedzienos. Pilsētā starp mūsu smiekliem ieskanējās kaiju balsis, bet šeit pļavās, garos kaklus izslējušas, droši soļo dzērves un to kliedzieni atbalsojas rīta miglā. Ik rītu mostoties atkal un atkal ar apziņu ir jāatver jau atvērtās acis, jo naktī sapņotais pieder naktij, ne dienai un tas ik rītu sev no lieka ir jāatgādina. Redziet, sapņos dažreiz ir gluži citādi un ikdienišķā realitāte ir metusi kūleni, lai atkal no jauna ļautu izsapņot jūtas un sajūtas, kuras prāts sen jau kā nepieļauj. Šajos imaginārajos ceļojumos domas klīst greizus ceļus un vēl jo greizākus neceļus, tur saprātam teikšanas nav. Ik rītu no jauna mostoties prāts ir tas, kas kūleņus met, ik rītu no jauna ir tā, ka sirdī iesmeldzās. Iesildītā vietiņa uz palodzes ir kā svētnīca, kur apsēžoties atliek tik vērties kā putni debesīs skrien, sadzirdēt kā tālumā arvien kliedz dzērves un sajust kā manī kaut kas nomirst. Skatiens sapinas zirnekļu tīklā, kurš zirnekļa austs slejas ārpusē, pie loga rūtīm, un sirdī ir nebeidzams apjukums. Reizē ar tālumā skrejošām dzērvēm un vakara miermīlību mani it kā pamet dvēsele un atkal paliek viss tik tukšs, jo veltas ir cerības, kuru patiesībā nav, jo viss ir pierunāts un izdomāts. Patiess un bezgala īsts ir tik vien kā tas acu pāris, kurš paralizē manu esību, kurā grimstot manas ieelpas ir retākas, teju aizmirstas. Aizvērtām acīm lēni ieelpojot vakara dvesmu, atkal uzplaiksna manā atmiņā viss reiz bijušais un reizē tik ļoti aplamais. Tolaik naktīs es nespēju iemigt, jo manās vēnās satraukti pulsēja asins un miesu greznoja sāpīgi zilumi, tagad gan ir līdzīgi, tikai iemigt neļauj neziņa. Vienmēr šī muļķa sieviete ir alkusi saprast un izprast, bet vēl nekad tas nav izdevies un diezin vai kādreiz maz izdosies. Gluži kā toreiz, kad pār Daugavu ausa rīts un muļķa sieviete gribēja runāt, stāstīt kā bijis toreiz, kad ārā vēl snidzis un viņā dzīvojuši apdulluši tauriņi. Viņa klusēja kaut viņai bija ko teikt un tā, lai arī paliek šeit un tagad un arīdzan turpmākajā viņu esībā. Iekliedzas klusumā dzērve, meklēdama savu biedru un atmostos arī es, mūsu nepieradinātajā ikdienā. Ir laiks iemigt, lai mostos atkal no jauna.

klaidone kaija.

Klaidone? – Nedaudz, viņai tomēr ir mājas.

Kā definēt klaidoni, neskatoties skaidrojošajās vārdnīcās? Vai tā būs tā, kurai nav māju? Tā, kura nejūt mājas? Vai tā, kura klīst, meklējot savu vietu? Un ja izrādās šis trešais no minētajiem variantiem, tad kas gan ir tas, ko šī klaidone meklē? Apātija? Jā, šeit ir gluži nedaudz tās un bijis jau vēl jo vairāk aukstajos ziemas mēnešos. Savukārt pagriezieni arīdzan ir tepat pār desmit soļus atpakaļ, skrienot tumsā pa Vecrīgas bruģi redzēju, bet klaidone jau neatgriežas un negriežas atpakaļ. Vai tomēr? Klaidone klīst un ieraugot pazīstamus vietu apveidus atgriežas vietās, kur reiz uz viņu vērās apbrīnas pilni acu skatieni? Šī pasaules staigātāja meklē sevi vietās, kur bijusi. Viņa redz bijušo un neskaidri nojauš esošo, tiesa, ir domas arīdzan par to, kurp steigties tālāk, bet sajūtās tas viss ir tik ļoti neīsts. Vienlaidus tekstā viņa uzraksta sajūtas, vienlaidus gājienā meklē sevi un sev līdzīgos.

Klaidone, kura meklē sajūtas?  – Nē, drīzāk tā, kura meklē skatienus un cilvēkus, citādus cilvēkus. Viņa reiz tika meklējusi tikai vienu – to, kurš viņu salauza. Sveši skatieni un pieskārieni šai klaidonei lika aizmirst savas brūces, it kā melniem diegiem sašūt rētas. Viņa nemeklēja vairs savu kājām mīdīto bezvārdu mīlestību, viņa bija redzējusi tik daudz, ka negribot ap dūšu palika šķebīgi. Sabiedrība, kurā ir tik daudz pūstošu dvēseļu un netīras miesas, un bojāta prāta. Diemžēl (vai tomēr par laimi?) to citādo, kurus šī klaidone it kā nu meklē, ir maz, tas ir kā antikvārs retums. Varbūt nemaz nav jāmeklē? Varbūt pareizāk būtu ļaut nākt pašiem? Varbūt, lai labāk iet garām? Noteikti neticīgi kāds noteiks, ka šos meklēt nav vērts, jo tie vien tāds absurds un iedoma. Piedodiet klaidonei viņas muļķību un ļaujiet atrast meklēto.

Kā kaijai laisties no jumta korēm un lūkoties kā satumst Rīga un vērot tos citādos, kas iet un nestājas. Nesmīni, mēs abi zinām, ka arī šie pārcilvēki stājas, tikai viņi nenorāda uz to un reti, kad ļauj redzēt to citiem, lai neiet klāt un netraucē ar savu absolūtisma greizumu. Vai manu vai, cik kaiju spārnu vēziens ir spēcīgs un skats plašs. Derētu aizņemties vismaz daļu tā, lai laistos ne jau prom, bet pāri. Klaidone ar kaiju spārnu vēziena spēku apziņā, viņa meklēs un atradīs, klīdīs un aizklīdīs, lai reiz pārrastos mājās un sajustu sevi dzīvu.

Kaijas mājas ir debesis un klaidone nakšņo tepat līdzās tām.

haoss jūt – jūtu arī es.

Reizēm es runāju ar sevi balsī un kliedzu pilnā rīklē, bet šajā reizē tik vien kā klusi nočukstu – es esmu haoss. Šeit aizveru acis, saņemu drosmi un turpinu intīmo dialogu ar sevi, iestāstot, ka būšu kārtība reiz, bet līdz tai man ir jānonāk. Un nonākt var tikai ar lielu darbu un gribēšanu sasniegt. Pasniegties pirkstgalos un nokļūt kurp kārots – vai ir tik neiespējami? Redziet, mums jāsāk ar sevi, viss ko darām un viss ko jūtam ir jāsāk mūsos pašos. Lai pieceltos un aizietu ir vajadzīga vēlēšanās, šeit iztrūkst kāds svarīgs ingredients – vēlēšanās. Lūkojoties spogulī, arvien svešāda seja raugās pretī un liedz sakraut kaudzē bijušo, lai nogrūstu tumšākajā no mājvietas stūriem. Vieglums ir smagnējs, nebeidzamas sāpes un emocionāls sagruvums ar depresīvām baudām un iegribu īstenošanu nebūt nav vieglāks. Ir izdzīvota pasaules skatīšana un skarba dzīves skola, kura pieļāvīgāka kā gaidīts bijusi, tas viss vien tāda iesācēja veiksme. Tiesa, man teica, ka esmu veiksminiece un nevaru nepiekrist šim absolūti striktajam un absurdajam apgalvojumam, tā ir taisnība – nekā citādi nav iespējams nosaukt piedzīvoto. Nevajag jau nemaz tik daudz, viens notikums un sajūtas aukstas un augstas maina, redziet, notikumi izvērš darbības. Prāts spēlē spēlītes un rauj miesu līdzi.

Es jūtu – es dzīvoju.

Ir jādzīvo ar sajūtām, ir jājūt. Ir jājūt bailes un jāpārdzīvo sāpes. Ne jau tikai fiziskas sāpes ir īstas sāpes, kad emocionālas sāpes lauž miesu, tas sāp kā nekas uz šīs pasaules. Ir jādzīvo pāri šīm sāpēm, ir jānes akmens azotē un vienuviet beidzot jāatstāj, bet tikai tad jāatstāj, kad esi pa īstam gatavs šķirties no savas cietēja lomas, no visām likstām un nastas. Ir jāpalaiž vaļā sāpes, tāpat kā vaļā jāpalaiž cilvēki. Jāatlaiž arī tad, ja zini, ka dien dienā redzēsi viņus, redzēsi un Tev iegrauzīs tur iekšā dziļi jo dziļi, tas gan kaitēs Tavām aknām, jo roka tā vien sniegsies pēc glāzes alkohola, otra roka ņems cigareti un kāds trešais piešķils uguni. Aizsmēķējot un paceļot kausu ir jāsajūt tas brīdis, kad pietiek – brīdis, kad viss ir pārdzīvots. Šeit jāuzsmaida sev un jāpaceļ acis, lai ļautos dzīves skurbulim, noliekot kausu un nodzēšot cigareti, kā vājprātīgam šeit jāmetas virpulī, jāsajūt. Šeit ir tas miers, šeit rūgtums netiek iekšā laists, nožēlojamība arīdzan izpaliek. Ir jāievieš kārtība. Ir tā, ka jāiekliedzas miegā un jāmostas ar citādāku izpratni, dienas un nedienas noglabājot nostalģiskiem atmiņu vakariem.

Jūti – mēs dzīvojam.

pakaļskrējējas atskārsmes.

Šī nebūs abpusēji pieklājīga un formāla tērzēšana, tomēr sākšu ar labvakar, labdien un labrīt un turpināšu ar uzrunu, vēršoties pie konkrētākiem personāžiem. Neliecieties traucēti, vienaldzīgie, un, lūdzu, nelasiet, ja neatminies mani vairs. Dzīvesbiedri, jūs gan nepārprotiet un piedodiet, šeit ne darvas piliena jūsu virzienā, tik vien kā tāda sevis kaunināšana.

Ak, sveicināts mans izbijušais draugs. Šeit ievelku dziļi elpu, klausoties kā iegārdzās tur elpceļos kaut kas, un turpinu sijāt žulti.. Kādreiz tik daudzus interesēja mani jaunumi, smaids un sajūtas, tagad tik palikuši egoistiskie maitas, kuri visiem ir draugi. Iemainīti? Nebūt ne, tik vien kā atraduši savu vietu blakus man, jo arīdzan man pašai viņi ir tie, kuri tik ļoti vajadzīgi. Jautāšu, vai tas ir bohēmas slogs? Slogs, ko nes, kad rūpējies, lai reizi par visām reizēm saprastu sevi, savu esību un būtību, lai izskaustu šaubas? Iespējams, katrā ziņā šie patmīļi ir lieliski laika kavēkļi, lieliski kā man – tā es viņiem. Sava veida sadarbība, sava veida viss, tik žēl ir neredzēt starp šo visu tos, bez kuriem nespēji iedomāties savu esību.

Mani dārgie draugi – tie senie, kuri sevi par tādiem reiz sauca, – tad tagad gan ziniet, ka studēju un apzinīgi apmeklēju lekcijas, ka arvien meklēju savu īsto un vienīgo darbu, kas uzrunā un ļauj būt pašai. Ziniet, ka reizi pa reizei iemīlos un aizsāpos, viļos – krītu un ceļos – un dodos tālāk. Ziniet, ka manas dienas ir skaistas – reizi pa reizei nevīžīgas un paviršas un vēl reizes neapdomīgas, bet savā būtībā izdzīvotas kā uzgleznotas un izspēlētas. Nē, mana dzīve nav teātris, varbūt karuselis ar īpaša veida pagriezieniem un maršrutu, arī apgriezieniem. Jā, bezgala straujš temps un plašs maršruts ir šim karuselim manam. Tāpēc vien piedod, ka nezvanu tik bieži, ka nezvanu vairs nemaz. Apjaušu, kavēt citus ir pārāk savtīgi, tāpēc neuztraucieties vairs ne, vairs neapgrūtināšu jūs, draugi. Tēju mēs varam dzert katrs savā viesistabā, tāpat arī novecot un aizmirsties. Piedodiet, ka nesapratu jūs agrāk.

Un tomēr ir sasodīti skumji, kad izplēn, izgaist un pazūd no ikdienas tie, bez kuriem nespēji iedomāties savus visdzīvīgākos smieklus, kad cilvēki zaudē savu vērtību un bijušo. Uzspļāvuši saviem līdzgaitniekiem un sev pašiem, šķīrušies esam. Redz, labi vien ir, ka ir laiks tiem, ar kuriem dzīves ceļā ir pa ceļam. Viņi nav draugi un nav arī paziņas, viņi ir tik vien kā īrējami sarunu biedri, kuri smaida Tev tikai attiecīgās situācijās un attiecīgos novietojumos, bet viņi katrā ziņā ir īstāki par tiem, kas nu ir izplēnējuši. Tiekoties un satiekoties starp šiem gadījuma cilvēkiem vīd neviltots smaids, patiesas sarunas un neformāla vēlme uz saskarsmi. Interesanti, ko gan es teikšu tiem, kuri izčibējuši un zuduši, un vien fotogrāfijām atminami? Prieks redzēt? Nedomāju gan, manī ir nedaudz aizvainojuma par šo absurdo vienaldzību un dubļos iemīto draudzību. Atvainojiet, ka neskrēju pakaļ jums, draugi.