domu karuselis baisi ātrs. Februāris 4, 2010

Neskaties manā šodienā, citādi sauksi mani par vājprātīgu, kas nedaudz tomēr ir tiesa, vien palasies par dienu, kas sākās ar izgulēšanos un milzu sauli, un Arctic Monkeys mūziciņu rīta fonā un burvīgām sajūtām turpinājumā. Fantastiska diena ar šizofrēnisku piesitienu, pagājušās ziemas sajūtas un neliela deva tīkamu atmiņu, sasodīts, šodiena noteikti ir rāmējama manā laimes definīcijā.

Zini? Šovakar manās mājās ir māksliniecisks haoss, guaša krāsu nav, bet ir akordi, notis, mūzika un iestarpināts klusums, kas mijas ar vieglu vājprātu. Abas ģitāras šovakar liktas lietā, metranoms skandināts un klusums baudīts, klausīts p l a c e b o un domātas lieldomas. Par spīti dienai, kas pavadīta vienā skriešanā, nav noguruma, ir tik vien kā sasodīti patīkama sajūta, mana mazlaime.  Jāsaka, mazi pārmetumi man pašai, sen kā nebija baudīta Hektora sabiedrība, shame on me, bet šovakar spēlējot, teju piebeidzu pirkstus, man patika. Iespējams, kādreiz ļaušu paklausīties arī citiem, bet pagaidām mans mūziciņš – mans prieks. Dziesmu akordi, stīgas un mediātori procesā sagadījās viegli izmētāti, bet es tam visam pa vidu griezos baisi ātrā domu karuselī. Lielas domas, mazākas domas, apmaldīšanās un atrašānanās, atmiņas un sajūtas. Klausoties klusumā, kuru jauc kaimiņbērnu dipināšanās, atminējos sīkumus un sāpju lietas, muļķības un smaidus, ziloņdzīvniecīšus arīdzan un pat saraudājos par itin neko. Smaids, smiekli un asaras – komplektācija savā ziņā diezgan interesanta. Jā, saraudāties tik vien tāpēc, ka iekšā atkal ir tā jūtiņa, kas nav izlaista uz āru, tad kad vispareizāk būtu bijis to darīt. Tagad negraužas, vien kņud, bet kņud ne īpaši tīkami. Sarežģītums iekšā. Varētu domāt, ka savādi mainīgā emocionalitāte liecina par ko citu, mazas šaubas, bet nē. Tas viss vien tādi mazas meitenes untumi. Un šovakar starp untumiem kāre uz dejošanu. Patiesi, es atkal gribu dejot tikpat skaisti, cik toreiz, kad mirklis sapņa bija realitāte.  Šoreiz labprātāk dejotu viena, man skatītājus nevajag, man vajag tik vien kā sajūtas, kas citādās būtu. Sajūtas, kuras paliek atmiņā un novērš uzmanību no citām, no nedaudz sāpīgākajām. Un tomēr es joprojām gribu būt un ķert sajūtas uz viena no Rīgas jumtiem, uz man tīkamākā, skats takš neaprakstāms.. Man, lūdzu, vienu atmiņzagli.

Skraidīties pa māju un tā bezgala vienkārši izdzīvot dienu skaisti, tas ir prieciņu prieciņš. Un šovakar, atceroties bērnības pļavu un manus tik ļoti mīļos bērnības cilvēkus, es iemīlos liepziedu smaržā. Zini? Man būtu mīļākais un tīkamākais gadalaiks, ja ziemā ziedētu liepas.

Šovakar drīkst smaidīt, smaidi! :]

skatīties un nobīties. Janvāris 20, 2010

Kārtējā nedēļa ar lielo miljonu darbu, kas neļauj ievilkt elpu mierīgāk. Neierasti, bet es nesteidzos, respektīvi, nesteidzos vairāk kā parasti. Ir citādāk un reizē nedaudz vairāk kā agrāk. Neprecizēšu, bet pirms krietna laiciņa, nedēļas `must do` listē nevarēja nepavīdēt piccepšanas-filmu pēcpusdienas, vakari vai pat reizumis rīti sasodīti tīkamā kompānijā. Jāsaka, ka filmu skatīšanās kāre ir atpakaļ, iespējams, tā nemaz nebija nozudusi, tik vien kā nespēja saplānot laiku vainojama. Lai nu kā, pēdējo mēnešu laikā garšīgas un mazāk garšīgas filmas jau atkal tiek skatītas stipri bieži. Vakar vakarā starp milzu rakstāmdarbiem tika noskatīta filma, kas pārstāv drāmas, mistērijas un trillera žanru – The Sixth Sense. Jāatzīst, līdz šim redzējusi nebiju.

Tātad – The Sixth Sense.

Pie bērnu psihiatra Malkolma Krova kādu nakti ierodas bijušais pacients Vincents, kurš ir ļoti satrakojies, viņš ievaino Krovu un nošaujas. Pēc dažiem mēnešiem Krovs tiekas ar Kolu, kam ir līdzīgas problēmas kā Vincentam. Psihologs mēģina noskaidrot, kas zēnam vainas, līdz viņš uzzina Kola noslēpumu un saprot, ka ir pilnīgi nesagatavots patiesībai par to, kas zēnu ir nobaidījis. Kā izrādās Kols redz spokus, kas neapjauš savu nāvi. Jāsaka, šis pacients īpaši pievērš Krova uzmanību un, cenšoties rast risinājumu, Krovs ārkārtīgi daudz laika pavada kopā ar savu mazo pacientu.

Filmai sagatavojusies es nebiju, nezināju kādi notikumi sekos, kādi noslēpumi atklāsies, jāatzīst, tieši šis aspekts neļāva man zaudēt interesi. The Sixth Sense nepārstāv šausmu filmu žanru, bet nenoliegšu, es baidījos un pat ļoti, varētu teikt, ka pat vairāk kā ierastākās šausmu filmās. Iespējams, tik vien kā mans baiļu čujs jocīgi sadzīvojās, bet nu. Filmu es vērtēju kā ļoti labu, aktierus arīdzan, viennozīmīgi spēcīga filma ar teicamu psiholoģisko spriedzi visas filmas garumā. Ja nu gadienā nav redzēta, tad noteikti iesaku kādam tumšākam vakaram, īpaši, ja tīk psiholoģiskā žanra filmas. Noskaties!

es baidos no sevis. Janvāris 17, 2010

Šovakar es klausos blūzu un maldos domās, atmiņās un idejās. Šajā vakarā iederētos smagāka mūzika, nedaudz stiprāka kafija un pāris cigaretes, bet tā visa vietā man ir tēja, piparmētru tēja ar kaltētām apelsīnu miziņām mazās devās. Šovakar atkal ir ne tā kā ierasts. Citādāk tiek no palodzes norausts sniegs un tam piebiedrojas pāris ziemīgi elpas vilcieni, sildoties asajā vilnas jakā. Ikdienišķākā vakarā es vairāk censtos sajust aukstumu. Zini? Sažuvušo apelsīnu miziņu un vakardienas kanēļa vīraka aromāts vēl jaušams telpā, mīlīgi vecmodīga noskaņa arīdzan. Un un ir savā ziņā ļoti skaisti un patīkami. Jāsaka, patīkami ir vienmēr, tikai jāmāk atšķirt patiesu patīkamību no pierunātas. Iespējams, nožēlojami, bet arvien biežāk pieķeru sevi priecājoties par pierunātu laimi. Iespējams, es tik vien kā nevēlos ticēt dzīves skaistuma patiesumam. Un tomēr šaubas par pierunātību, jo gribas ticēt un es noticu. Un tā es sapinos domās.

Šovakar es baidos no sevis vairāk kā parasti. Nē, tas nav mežonīgs izbīlis un manas rokas netrīc, vismaz no bailēm ne, mans elpošanas temps ir gandrīz normas robežās. Varētu teikt, es baidos sev, jo citiem rādīt sajūtas, man īpaši netīk. Sevi mazākā laimē rādu vien izredzētajiem un tiem, kas netīši nav vienaldzīgi. Skumji, bet dzīves reālitātē jau reti kuram interesē mazumiņš sajūtu. Lai nu kā, šovakar es baidos skaļi.

Es domāju lietas, kuras nebūtu jādomā. Iespējams, es baidos atvērt acis un saprast, ka ir jāmainās, ka ir lietas, kurām jābūt citādāk. Es baidos, jo zinu, ka redzot visu un izprotot, būtu jāseko rīcībai, būtu jāmaina pa mazumiņam itin viss. Nē, ne jālabo, vienkārši jādzīvo citādāk. Un no tā es baidos. Savādi, es vienmēr esmu rīkojusies, bijusi atvērta pārmaiņām, bet tagad pieķeru sevi pie tik neglītām domām. Muļķības.

Un es saprotu, cik ļoti gribu būt sabiedrības nē, cik ļoti gribu dzīvot sev, dzīvot citiem nepareizu dzīvi, gribu tik ļoti uzdrīkstēties un baidīties mazāk. Tajā pašā laikā man tik ļoti tīk šodiena, man tīk būt starp saviem cilvēkiem, starp smaidiem un starp savām ikdienas burvībām. Man patīk būt man pašai, arvien vairāk un vairāk. Un tomēr noticēt sev ir tik sasodīti grūti.

atpērcies. Janvāris 7, 2010

TU risini ik problēmu ar naudas palīdzību, lai arī, cik nožēlojami tas nebūtu, TU to dari tik izveicīgi. Rūpesti un bažas, jo vienmēr TU esi kādam it kā parādā. Patiesībā, TU esi parādā sev, jo dzīvo tik sasodīti aprobežotu dzīvi, līdz nelabumam pirktu un pārdotu. Nožēlojami. TU pakārto savu dzīvi naudai. Bez tās TEV vairs nav nekā, sāk likties, ka bez tās TU nevienam nebūtu vajadzīgs.

Nauda, nauda, nauda.

Kārtējā dzimšanas diena bez TEVIS, kārtējā kopā sanākšana un izbrauciens arīdzan. Reizi pāris gados vakariņas un auksta karbonāde uz pavisam īsiem brītiņiem. Pie reizes arī kārtējais solījums par ciemos ierašanos pēc pāris nedēļām, kas praksē ievelkas uz pāris gadiem kā minimums. Skumja. Bet TU kā vienmēr manies atpirkties ar samākslotu interesi un viltotu smaidu, protams, vienmēr visur figurē arī nauda. Atpērcies ar tiem pāris saburzītajiem divdesmitlatniekiem, atpērcies vien. Latīņu teiciens vēsta, ka viss mainās un mēs maināmies tam līdzi. Diemžēl ir lietas un cilvēki, kas nemainās, arīdzan TU. Vien gadiem ejot, kļūst nedaudz sāpīgāk. Padsmit minūšu Ziemassvētku uz TAVAS mājas sliekšņa un kārbā piparkūkas, kas pašas ceptas un dekorētas. TU nenovērtē, vien kārtējo reizi atpērcies. Tās sajūtas svētkos un mazāk svētkos, tas prieks un smaids kaut kādā ziņā liek atskatīties ar nedaudz lielāku sāpi. Un tomēr cik maz TU saproti, atmiņas nav par naudu nopērkamas un es ne tik.

Man gandrīz šķita, ka tik ļoti netīkama ir mana sabiedrība, līdz es apjautu, cik pērkamas ir TAVAS vērtības, cik pērkams TAVĀS acīs ir viss. Jā, sirdsapziņa kaut kādā veidā ir jāmierina. Un tomēr es egoistiski nedaudz ceru, ka TEV neizdosies, jo man gribētos tik vien kā vienu patiesu smaidu.

Zini? Es laikam būšu iemācījusies nīst meļus un naudu nicināt.

mana aizvadītā gada tulkošana. Janvāris 1, 2010

Man par lielu pārsteigumu, jaunais gads sagaidīts godam un šodien jau atkal atliek vien domāties un izdomāties. Tā kā ragaviņbraukšanas kompānija ir daudzos km tālu, maldos domās par aizgājušajā gadā sastrādāto, paveikto, nedaudz aizmirsto un izdzīvoto. Zini? Pat diži daudz nedomājot, varu teikt, ka man patika, skaistās un mazāk skaistās lietas aizgājušajā gadā šķiet īpaši zīmīgas. Patiess prieks par itin visu, jo zinu, ka ir labi un zinu, ka būs vēl kripatiņu labāk.

Zini? Pavisam īsos, teju nepaplašinātos teikumos, precīzāk, domās es dalīšos ar Tevi savā mazlaimē. Nē, šķiet, pareizāk būtu teikt atcerēšos sev, cik ļoti tīkams šis gads man izvērties. 2009. gads sākās bezrūpīgi, pirmie mēneši aizritēja steigšus ar gana lielu laika trūkumu un pāris negulētām nedēļām, rakstot zinātniski pētniecisko darbu, kas pat tika salīdzinoši augstu novērtēts. Starp lielu skriešanu, protams, draudzīgi pasākumi, gada veiksmīte – laimētās biļetes uz James Blunt koncertu -, kas dikti sapatikās, smiekli, kļūdīgi lēmumi un lielas traumas arīdzan. Šajā gadā vairāk kā jebkad agrāk tika apmeklētas konferences un skatītas futbola spēles, smieklīgi, bet sarunas atmiņās paliekošas. Arvien vairāk šķiet, ka gadiem ejot uz priekšu, laiks steidzas aizvien ātrāk un ātrāk. Aizvadītajā gadā  man bija Igaunijas foršie cilvēki un lietainainās pastaigas, skaisti angļu smaidi Lietuvā un viena no skaistākajām vasarām tepat Latvijā. Aši jo aši pagāja, bet dzimšanas dienas un citi svētki, kas svinēti daudzkārt skaistāk kā iepriekš, atmiņās paliekoši. Vasaras ašā piecu minūšu ideja par braukšanos uz Liepāju ar stopiem, lai tik var nopeldēties jūriņā, Saulkrastu Jazz festivāla cilvēku smiekli un baļumzalle augusta beigās. Un un autovadītāju kursi vasaras mēnešos un tieības rudenī. Jā, vasara tika pavadīta skaisti un skaisti arī piebeigta. Rudens pasteidzās aši, jo tik ļoti tika gaidīts P l a c e b o koncerts, kuru sarūpējušas vārda dienā bija manas dāmas. Placebo ir mana atkarība, jā. MANI cilvēki ir mīļojami un bučojami, jo tieši pateicoties viņiem 2009. gads pagāja tik sasodīti skaisti. Tika izdarīts tik daudz, tik daudz jauna un neprātīga, neaizmirstamas medmāsu būšanas un zaķošanās Lieldienās, girikfejas prieks un līksme, aizraušanās ar pāris grāmatām un kafijas atkarības sadzīvošana. Šķiet aizgājušajā gadā es vairāk uzticējos sev, vairāk izdarīju un vairāk biju es pati, vairāk darīju pēc sava prāta un pieļāvu kļūdas, kuras patiesībā nenožēloju, vien zinu, ka tagad jādara pareizāk sev.

Aigājušajā gadā es iemācījos smaidīt vairāk, atvērt acis un palikt, noticēt un būt vairāk laimīga. Šogad es sāku nevis ar lērumu dažādu mazāk nozīmīgu apņemšanos, bet gan sevis tulkošanu, saprašanu, lai tālāk drošākiem soļiem var iet. Šajā gadā nedaudz vairāk drosmes un smaidu, uzdrīkstēšanos! Veiksmi Tev! ;]